I. Tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība

1.

Pamatojums

Likumprojekta "Grozījumi Zinātniskās darbības likumā" nepieciešamība izriet no Publisko aģentūru likuma pārejas noteikumu 10.punkta un no Valdības rīcības plāna Deklarācijas par Valda Dombrovska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai 7.23.1.apakšpumkta.

2.

Pašreizējā situācija un problēmas

2.1. 2010.gada 1.janvārī stājās spēkā Publisko aģentūru likums, kurš tika pieņemts, lai optimizētu valsts pārvaldes struktūru un samazinātu aģentūru skaitu, cita starpā konkretizējot valsts aģentūras definīciju: "Valsts aģentūra ir ministra padotībā esoša iestāde, kurai ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem ir noteikta kompetence pakalpojumu sniegšanas jomā" (Publisko aģentūru likuma 2.panta pirmā daļa), nosakot, ka valsts aģentūras darbību pamatā finansē no ieņēmumiem par tās sniegtajiem maksas pakalpojumiem, citiem pašu ieņēmumiem, dāvinājumiem, ziedojumiem un ārvalstu finanšu palīdzības (4.panta pirmā daļa) un ka par valsts budžeta dotācijas piešķiršanas nepieciešamību un tās apmēru katru gadu, apstiprinot valsts aģentūras budžetu, lemj Ministru kabinets, novērtējot aģentūras darbību iepriekšējā periodā (13., 14.pants). Lai to īstenotu, Publisko aģentūru likuma pārejas noteikumu 10.punktā tika dots uzdevums Ministru kabinetam izstrādāt un iesniegt Saeimai nepieciešamos grozījumus citos likumos.

Pašlaik Zinātniskās darbības likuma 21.panta trešā daļa paredz divas valsts zinātnisko institūtu juridiskās formas – valsts aģentūra un atvasināta publiska persona. Valsts zinātniskā institūta pamatfunkcija ir zinātniskās darbības veikšana (Zinātniskās darbības likuma 21.panta pirmā daļa), un valsts zinātniskā institūta darbības nodrošināšanu finansē no zinātniskās darbības bāzes finansējuma, kura apmēru katrai valsts zinātniskajai institūcijai ik gadu apstiprina Izglītības un zinātnes ministrija (Zinātniskās darbības likuma 38.panta pirmā daļa; Ministru kabineta 2009.gada 10.novembra noteikumi Nr.1316 "Bāzes finansējuma piešķiršanas kārtība valsts zinātniskajiem institūtiem, valsts augstskolām un valsts augstskolu zinātniskajiem institūtiem" 13.punkts). Tādēļ, lai Zinātniskās darbības likums atbilstu Publisko aģentūru likuma tiesiskajam regulējumam, nepieciešams pieņemt grozījumus Zinātniskās darbības likumā, izslēdzot valsts aģentūru kā vienu no iespējamām valsts zinātniskā institūta juridiskajām formām.

Šobrīd vienīgais valsts zinātniskais institūts – valsts aģentūra – ir Nacionālais botāniskais dārzs, kuru līdz 2013.gada 1.janvārim nepieciešams reorganizēt, pārveidojot tā juridisko statusu. Zinātniskās darbības likuma 33.panta pirmajā daļa noteikts, ka valsts budžeta līdzekļus zinātniskajai darbībai var piešķirt zinātnisko institūciju reģistrā reģistrētām institūcijām (zinātniskajām institūcijām). Kritēriji zinātniskajai institūcijai ir noteikti 1.panta 7.punktā: 1) tās darbību regulējošā aktā ir paredzēta zinātniskās darbības veikšana un 2) tajā ir jābūt nodarbinātiem vismaz piecām personām ar doktora grādu atbilstošajā zinātniskās institūcijas pētījumu virzienā. Tādēļ Nacionālā botāniskā dārza juridiskā statusa maiņa, piemēram, uz valsts pārvaldes iestādi, neliegs šai zinātniskajai institūcijai turpināt pretendēt uz Zinātniskās darbības likumā paredzēto pētījumu projektu finansējumu, kas tiek piešķirts konkursa kārtībā, ja tas atbildīs 1.panta 7.punktā noteiktajiem kritērijiem.

Attiecībā uz valsts budžeta finansējumu zinātniskajai darbībai, kas netiek piešķirts konkursa kārtībā, proti, zinātniskās darbības bāzes finansējumu, Zinātniskās darbības likuma 38.panta pirmā daļa nosaka, ka šo finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem piešķir tikai valsts zinātniskajām institūcijām. Ņemot vērā, ka likumprojekts ar 2013.gada 1.janvāri paredz izslēgt valsts aģentūru kā vienu no valsts zinātnisko institūciju juridiskajām formām, turpmāk valsts zinātniskās institūcijas varēs pastāvēt tikai valsts augstskolu, valsts augstskolu zinātnisko institūtu un valsts zinātnisko institūtu – atvasinātu publisku personu juridiskajos statusos, un attiecīgi zinātniskās darbības bāzes finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem varēs piešķirt tikai minētajām valsts zinātniskajām institūcijām. Taču, kā jau norādīts, šīs izmaiņas stāsies spēkā ar 2013.gada 1.janvāri, un līdz tam bāzes finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem turpinās saņemt arī pašreiz zinātnisko institūciju reģistrā reģistrētas valsts aģentūras, konkrēti Nacionālais botāniskais dārzs.

Lai mainītu bāzes finansējuma piešķiršanas pieeju, kurā kā viens no priekšnoteikumiem ir formāls, proti, institūcijas juridiskais statuss, Izglītības un zinātnes ministrija organizē to zinātnisko institūciju, kas saņem bāzes finansējumu no valsts budžeta līdzekļiem, starptautisko novērtēšanu. Saskaņā ar 2011.gada 26.aprīļa Ministru kabineta sēdē nolemto (prot.Nr.27; 29.§) šī novērtēšana tiks īstenota līdz 2012.gada 30.novembrim (29.§ 3.punkts); tās rezultātā tiks mainīti (paaugstināti) zinātnisko institūciju dibināšanas kritēriji (29.§ 7.1.apakšpunkts) un nodrošināta valsts budžeta finansējuma (tai skaitā bāzes finansējuma) piešķiršana tikai konkurētspējīgākajām zinātniskajām institūcijām (7.2. apakšpunkts). Tādēļ Izglītības un zinātnes ministrija jau ir uzsākusi nepieciešamās darbības, lai ar 2013.gadu (kad pašreizējo valsts aģentūru zinātniskās darbības bāzes finansējumu vairs netiks segts no valsts budžeta līdzekļiem) valsts budžeta līdzekļi arī zinātniskās darbības bāzes finansējumam tiktu piešķirti, neņemot vērā tādu formālu kritēriju kā zinātniskās institūcijas juridiskais statuss, bet gan ņemot vērā pietiekami augstus, pēc starptautiskās izvērtēšanas noteiktus kritērijus, kas saistīti vienīgi ar zinātnisko institūciju veiktās zinātniskās darbības kvalitāti.

[2.2.] Augstskolu likuma 22.pants, Zinātniskās darbības likuma 21.panta otrās daļas 3.punkts un 21.³ pants paredz augstskolai tiesības dibināt savā struktūrā ietilpstošus zinātniskos institūtus. Saskaņā ar 28.panta otro daļu augstskolas zinātnisko institūtu var reģistrēt zinātnisko institūciju reģistrā, ja tas atbilst noteiktiem kritērijiem. Šo normu izstrādes mērķis bija paredzēt iespēju reģistrēt zinātnisko institūciju reģistrā savus zinātniskos institūtus tādām augstskolām, kuras nevar izpildīt Zinātniskās darbības likuma 28.panta trešajā daļā noteiktos kritērijus, it īpaši, kuru vēlētā akadēmiskā personāla vidū personas ar doktora zinātnisko grādu ir mazāk nekā puse (28.panta trešās daļas 1.punkts). Tajā pašā laikā šāda iespēja netika liegta arī tām augstskolām, kas spēj izpildīt minētos kritērijus un pašas ir reģistrētas zinātnisko institūciju reģistrā. Pašlaik ir izveidojusies situācija, ka zinātniskie institūti – augstskolu struktūrvienības –, kas ir reģistrēti saskaņā ar minētās normas mērķi (10) ir ievērojami mazāk par tādiem zinātniskajiem institūtiem – augstskolu struktūrvienībām –, kurus ir reģistrējušas zinātnisko institūciju reģistrā reģistrētas augstskolas (47).

Saskaņā ar Zinātniskās darbības likuma 28.panta septītās daļas 4.punktu katrai zinātniskajai institūcijai, tai skaitā augstskolai, ja tā ir reģistrēta zinātnisko institūciju reģistrā, kā arī zinātniskajiem institūtiem – šīs augstskolas struktūrvienībām ik pēc sešiem gadiem no reģistrācijas zinātnisko institūciju reģistrā veicams darbības starptautiskais vērtējums. Ņemot vērā, ka augstskolas struktūrvienībai nav juridiskas personas statusa, t.i. augstskolas struktūrvienības ir iekļautas augstskolas struktūrā (Augstskolu likuma 20.pants), zinātnisko institūciju reģistrā reģistrētu augstskolu zinātnisko institūtu – augstskolu struktūrvienību – darbības starptautiskā izvērtēšana faktiski ir jāveic dubultā – gan pašai augstskolai, gan tās struktūrvienībām, kā rezultātā pastāv augstskolu resursu nelietderīgas izlietošanas risks.

2.3. Zinātniskajām institūcijām, kurām nav juridiskas personas statusa, t.sk. publiskām aģentūrām nav šķēršļu pretendēt un iegūt Zinātniskās darbības likumā paredzēto valsts budžeta finansējumu zinātniskajai darbībai (piem., bāzes finansējumu, fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas un valsts pētījumu programmu finansējumu), jo Zinātniskās darbības likuma 33.panta pirmā daļa paredz, ka valsts budžeta līdzekļus zinātniskajai darbībai var piešķirt zinātnisko institūciju reģistrā reģistrētām institūcijām, neskatoties uz to, vai zinātniskajai institūcijai ir juridiska personība vai ne. Tomēr šāds nosacījums nav spēkā attiecībā uz citiem valsts budžeta un ārvalsts finansējuma avotiem zinātniskajai darbībai, uz kuru nereti var pretendēt zinātniskās institūcijas tikai ar juridiskas personas statusu.

2.4. Pēc vispārīgā regulējuma tiesības uz izgudrojumu pieder tā radītājam jeb izgudrotājam (Patentu likuma 12.panta pirmā daļa). Minētās tiesības (līdzīgi citām intelektuālā īpašuma tiesību kategorijām) iedala mantiskajās tiesībās un nemantiskajās[1] jeb personiskajās tiesības. Abi tiesību veidi atšķiras ar to, ka mantiskās tiesības ir ekonomiska rakstura tiesības, kurām ir novērtējama mantiska vērtība, savukārt personiskajām tiesībām mantiska rakstura nav. Patentu likumā mantisko tiesību, kas izriet no izgudrojuma, saturs noteikts 16.panta pirmajā daļā, bet personisko tiesību saturs – 14.pantā. Papildu šīm mantisko un personisko tiesību atšķirībām, minamas vēl šādas: 1) atšķirībā no mantiskajām tiesībām, kuras iegūst uz likumā noteiktu termiņu (mantiskās tiesības uz izgudrojumu – patents – ir spēkā 20 gadus), kuram iztekot, izbeidzas arī pašas tiesības, personisko tiesību termiņš nav paredzēts nevienā tiesību normā un 2) personiskās tiesības pieder intelektuālā īpašuma objekta (arī izgudrojuma) radītājam neatkarīgi no tā, kam pieder mantiskās tiesības – pašam radītājam vai kādai citai personai[2].

Izgudrotāja mantiskās tiesības uz izgudrojumu nav absolūtas. Ja izgudrojumu rada darba tiesisko attiecību ietvaros un ja darbinieka darba pienākumi ietver izgudrotājdarbību, pētniecību, projektēšanu un konstruēšanu vai tehnoloģiskās izstrādnes sagatavošanu, tad mantiskās tiesības uz izgudrojumu pieder darba devējam (Patentu likuma 15.panta pirmā daļa).

1992.gada 10.novembrī stājās spēkā likums "Par zinātnisko darbību", kura 8.panta ceturtās daļas otrais teikums paredzēja, ka "īpašums, kas radies no valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātā, ir valsts īpašums". Neapskatot līdzīgu tiesisko regulējumu ārvalstīs un neņemot vērā intelektuālā īpašuma būtisko atšķirību no citām īpašuma objektu kategorijām (ķermeniskām lietām un atsevišķām saistību tiesībām)[3], identiska norma tika iekļauta pašlaik spēkā esošajā 2005.gada 14.aprīļa Zinātniskās darbības likuma 8.panta ceturtajā daļā. Netika arī izveidota speciāla valsts tiešās pārvaldes iestāde (vai paplašinātas funkcijas jau esošai), kas koordinētu funkciju izpildi saistībā ar valstij piederošā intelektuālā īpašuma aizsardzību un komercializāciju. Rezultātā valsts zinātniskās institūcijas – valsts budžeta finansētās zinātniskās darbības īstenotāji – nevarēja rīkoties ar mantiskajām tiesībām uz savu darbinieku radītajiem rezultātiem, īpaši izgudrojumiem, taču to neveica arī neviena valsts tiešās pārvaldes iestāde.

Saskaņā ar Zinātniskās darbības likuma 13.panta trešās daļas 4.punktu, 33.panta trešo daļu, kā arī 34., 35. un 36.pantu valsts budžeta finansējums zinātniskajai darbībai tiek piešķirts zinātniskās darbības programmu ietvaros šādiem mērķiem: 1) dalībai starptautiskās sadarbības programmās pētniecības un tehnoloģiju jomās; 2) projektu īstenošanai pētniecības, tehnoloģiju attīstības un inovāciju jomā EUREKA programmas ietvaros; 3) fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu īstenošanai; 4) valsts pētījumu programmu īstenošanai un 5) tirgus orientēto pētījumu projektu īstenošanai. Pirmās divas zinātniskās darbības programmas ir starptautiskas, tādēļ mantiskās tiesības uz izgudrojumu šo programmu ietvaros regulē starptautisko tiesību normas. Savukārt tirgus orientēto pētījumu programma tiek īstenota saskaņā ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu (acquis) par valsts atbalstu, proti, daļu no pētījumiem nepieciešamā finansējuma nodrošina inovatīvas uzņēmējsabiedrības, bet valsts šādus pētījumus līdzfinansē. No šī regulējuma izriet[4], ka valsts atbalstam (līdzfinansējumam) jāsekmē zināšanu pārnese, ko var īstenot tikai tādā gadījumā, ja mantiskās tiesības uz valsts atbalsta programmā radītu izgudrojumu pieder uzņēmumam, kurš ir piedalījies izgudrojuma radīšanas finansēšanā un tādēļ ir gatavs to ieviest jauna, inovatīva produkta izstrāde. Šai acquis normai nevar būt pretrunā neviena nacionālā tiesību norma, tādēļ var secināt, ka Zinātniskās darbības likuma 8.panta ceturtās daļas otrajā teikumā paredzētais attiecas uz tādu intelektuālo īpašumu ( t.i. uz mantiskajām tiesībām uz izgudrojumu) kas radīts, pirmkārt, fundamentālo un lietišķo pētījumu programmas ietvaros un, otrkārt, valsts pētījumu programmas ietvaros.

2010.gada 7.aprīlī stājās spēkā likums "Grozījumi Zinātniskās darbības likumā", kura 9.pants papildināja Zinātniskās darbības likumu ar šādu pantu: "39.¹ pants. Valsts zinātniskās institūcijas tiesības uz valsts intelektuālā īpašuma izmantošanu. Valsts zinātniskajai institūcijai ir tiesības izmantot intelektuālo īpašumu, kas radīts valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātā. Ministru kabinets nosaka šā īpašuma izmantošanas kārtību un nosacījumus valsts zinātniskajā institūcijā, ievērojot intelektuālo īpašumu regulējošo normatīvo aktu noteikumus." Šajā pantā minēto Ministru kabineta noteikumu projekta izstrādes gaitā tika pieļauta iespēja, ka būs jāparedz pienākums valstij finansēt sev piederošā intelektuālā īpašuma aizsardzību, tai skaitā izgudrojumu patentēšanu un tiesvedību patenta pārkāpumu gadījumos. Šādu izdevumu apjoms ir ievērojams. Piemēram, viena starptautiskā patenta iegūšana, kas ir spēkā vairākās Patentu kooperācijas līguma dalībvalstīs, izmaksā aptuveni 80 000 latu. Izgudrojuma tiesiskās aizsardzības izmaksas ietver arī samaksu par patentpilnvaroto pakalpojumiem un patenta pieteikuma tulkošanu (tulkojums nereti jānodrošina visu to valstu oficiālajās valodās, kurās patents būs spēkā).

Vēl tika secināts, ka pašreizējais Zinātniskās darbības likuma regulējums kavē šādu attīstības plānošanas dokumentos paredzēto aktivitāšu īstenošanu:

1) Eiropas Savienības stratēģijas "Eiropa 2020" 5.punkta b) apakšpunkts – "uzlabot apstākļus pētniecībai un izstrādei, jo īpaši izvirzot mērķi panākt, lai publisko un privāto ieguldījumu līmenis šajā nozarē kopā sasniegtu 3% no IKP";

2) Nacionālais attīstības plāna 2007.-2013.gadam 3.3.sadaļas "Zinātniskās infrastruktūras modernizācija zinātniskajās institūcijās" 3.uzdevums – "atbalstīt uzņēmēju investīcijas zinātnē (pētniecības centru izveidošana, iekārtu iegādāšana utt.), nodrošinot dažādus (finanšu, administratīvos) atbalsta instrumentus";

3) Latvijas stratēģiskās attīstības plāna 2010.-2013.gadam prioritātes "I prioritātes Ekonomikas izaugsme" 3.2.apakšpunkts – "sadarbības veicināšana starp izglītības, zinātnes un uzņēmējdarbības sektoriem, pilnveidojot tehnoloģijas un zināšanu pārnesi, sekmējot privātā sektora investīcijas pētniecībā un attīstībā";

4) Zinātnes un tehnoloģijas attīstības pamatnostādņu 2009.-2013.gadam IV sadaļas "Zinātnes un tehnoloģiju attīstības politikas mērķis" 2.punkts – "panākt to, lai finansējuma piešķiršanas mehānisms nodrošinātu privātā sektora investīciju pieaugušu piesaisti".

Ņemot vērā, ka valstij piederošās mantiskās tiesības uz izgudrojumiem likums nepieļauj atsavināt, bet gan tikai izmantot (39.¹ pants), pastāv šķēršļi attīstības plānošanas dokumentos plaši sastopamā uzdevuma izpildē: veicināt privātā sektora ieguldījuma pētniecībā pieaugumu, kas galvenokārt noris kā zināšanu komercialziācija, tai skaitā patentu iegāde, lai ieviestu patentētā izgudrojuma īstenošanu jaunu preču un pakalpojumu izstrādē.

Mantisko tiesību uz izgudrojumu, kas radīts valsts budžeta finansētā pētniecībā, regulējums ārzemēs.

Pasaules attīstīto valstu pieredze rāda, ka valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātu piederība valstij kavē tautsaimniecības izaugsmi. Šādu problēmu pirmo reizi konstatēja ASV, un, lai to novērstu, 1980.gadā pieņēma Aktu par patentēšanas kārtību attiecībā uz universitātēm un mazajiem komersantiem (University and Small Business Patent Procedures Act[5]) jeb t.s. Beja–Doula aktu (Bayh-Dole Act). Tā regulējums paredzēja atvieglot striktos nosacījumus attiecībā uz mantiskajām tiesībām uz izgudrojumiem, kas tika radīti no federālo valdību līdzekļiem, proti, šādas mantiskās tiesības, kas pirms tam piederēja valdības aģentūrām, tika piešķirtas universitātēm un citām augstākās izglītības un pētniecības institūcijām. Tuvāko gadu laikā pēc akta pieņemšanas ievērojami palielinājās augstākās izglītības un pētniecības institūciju un komersantu sadarbība, kas būtiski izmainīja lielāko daļu komersantu pieeju komercdarbības īstenošanai. Pierādījās, ka inovatīvu metožu izmantošana ievērojami uzlabo uzņēmējdarbības efektivitāti un tādējādi arī paša uzņēmuma konkurētspēju. Turpretim augstākās izglītības un zinātnes sfērā tika nodrošināti privātpersonu ieguldījumi līdz tam nepieredzētos apmēros[6]. Tā kā valsts universitātes ne ASV, ne citās valstīs nav komersanti, tām bija pienākums ieguldīt visus ienākumus to pamatdarbībās, tai skaitā zinātniskajā darbībā. Tādēļ tiesību uz izgudrojumu, kas tika radīti valsts budžeta finansētas pētniecības rezultātā, piešķiršana universitātēm, ievērojami samazināja nepieciešamību universitātēs ieguldīt federālos (valsts budžeta) līdzekļus. 20.gadsimta beigās ASV piemēram sekoja virkne pasaules attīstīto valstu[7]. Vairums šajās valstīs līdz tam pastāvēja t.s. "profesoru privilēģija" – normas, kas paredzēja mantisko tiesību uz darba tiesisko attiecību ietvaros radītu izgudrojumu piederību attiecīgā izgudrojuma  radītājam – fiziskajai personai, nevis viņa darba devējam – augstskolai vai zinātniskajam institūtam. Pētījumos tika konstatēta šādas sistēmas neefektivitāte salīdzinājumā ar Amerikas Savienotajās Valstīs pastāvošo[8], piemēram, zinātnieki un citi augstākās izglītības un pētniecības institūciju darbinieki nebija ieinteresēti un/vai spējīgi veltīt pietiekamus laika un finanšu resursus ar izgudrojuma tiesisko aizsardzību saistītām administratīvajām procedūrām, kā arī intelektuālā īpašuma komercializācijas un zināšanu pārneses (ang.val: technology transfer) aktivitātēm, jo tās neietilpa viņu tiešajos darba pienākumos – zinātniskās vai akadēmiskās darbības veikšanā. Savukārt augstākās izglītības un pētniecības institūcijas sev piederošā intelektuālā īpašuma aizsardzības nodrošināšanas un komercializācijas veikšanai bija izveidojušas specializētas struktūrvienības vai arī juridiski patstāvīgas vienības – t.s. zināšanu pārneses kontaktpunktus – kuri nodarbojās ar zināšanu pārneses īstenošanu – pētījumu projektos radīto, rūpnieciski pielietojamo zinātnisko atziņu padarīšanu pieejamu sabiedrībai, vienlaikus nodrošinot starptautiskajos līgumos un nacionālajos normatīvajos aktos garantēto intelektuālā īpašuma tiesisko aizsardzību – izgudrojuma patentēšanu, tiesvedību pret intelektuālā īpašuma aizskārumiem u.c. saistītās darbības. Lai ar šādu tiesisko regulējumu nemazinātu darbinieku, it īpaši zinātnieku motivāciju turpināt radīt jaunus izgudrojumus, par to radīšanu zinātniekiem tika paredzēta taisnīga atlīdzība no līdzekļiem, kas iegūti izgudrojuma komercializācijas procesā[9]. Pienākums universitātēm iemaksāt valsts budžetā daļu no izgudrojumu komercializācijas ienākumiem nevienā valstī netiek paredzēts, jo, kā norādīts, universitātēm un citām publiskām pētniecības institūcijām ir pienākums ieguldīt jebkurus ienākumus to pamatdarbībās, tai skaitā zinātniskajā darbībā. Tādēļ šāda ienākumu izmantošana, kas samazina nepieciešamību zinātnisko darbību finansēt no valsts budžeta, ir pašas valsts interesēs. Ņemot vērā, ka ne visiem izgudrojumiem piemīt komercializācijas potenciāls, universitātēm tika paredzētas tiesības pieņemt lēmumu ne tikai par mantisko tiesību uz izgudrojumu paturēšanu, bet arī par nodošanu pašam izgudrotājam, kas praksē tiek īstenots, ja zinātniskās darbības rezultātam nepiemīt komercialziācijas potenciāls – pastāv liela iespēja, ka ienākumi no intelektuālā īpašuma komercializācijas nepārsniegs tā aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamos izdevumus. Taču, ja zinātniekam izdodas šādu intelektuālo īpašumu veiksmīgi komercializēt, tad viņam tika paredzēts pienākums daļu no iegūtās peļņas atmaksāt savam darba devējam[10].

3.

Saistītie politikas ietekmes novērtējumi un pētījumi

Likumprojekta izstrādē izmantots Izglītības un zinātnes ministrijas pētījums "Intelektuālā īpašuma tiesības, kas iegūtas uz valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātu[11]".

4.

Tiesiskā regulējuma mērķis un būtība

Likumprojekta "Grozījumi Zinātniskās darbības likumā" (turpmāk – likumprojekts) mērķi ir:

1) uzlabot tiesisko regulējumu attiecībā uz zinātnisko institūciju juridisko statusu;

2) sekmēt efektīvāku mantisko tiesību uz valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības (it īpaši valsts pētījumu programmu) rezultātā radītiem izgudrojumiem tiesisko aizsardzību, komercializāciju un zināšanu pārnesi, radot priekšnoteikumus privātpersonu investīciju pieaugumu ar pētniecību saistītās aktivitātēs.

Likumprojekts paredz izslēgt valsts aģentūru kā vienu no iespējamām valsts zinātniskā institūta juridiskajām formām, tādējādi saskaņojot Zinātniskās darbības likuma un Publisko aģentūru likuma normas. Vienlaikus tiek saglabāta iespēja zinātniskos institūtus – publiskas aģentūras – izveidot citām publiskajām personām. Rezultātā likumprojekts nosaka, ka atvasināta publiska persona paliek kā vienīgā iespējamā valsts zinātniskā institūta juridiskā forma.

Ņemot vērā Publisko aģentūru likuma pārejas noteikumu 2. punktu, likumprojekts paredz, ka grozījumi, kas saistīti ar valsts aģentūras regulējuma izslēgšanu, konkrēti likumprojekta 3., 5., un 6..pants stāsies spēkā 2013.gada 1.janvārī.

Likumprojekts paredz noteikt, ka no 2013.gada 1.janvāra zinātnisko institūciju reģistrā reģistrētas augstskolas šajā reģistrā vairs nevarēs reģistrēt savas struktūrvienības atbilstoši Zinātniskās darbības likuma 21.³  pantā paredzētajam zinātniskā institūta statusam, kā arī ar 2013.gada 1.janvāri tiks izslēgtas līdz tam šādi reģistrētās augstskolu struktūrvienības, novēršot valsts augstskolu resursu nelietderīgas izlietošanas risku un veicinot augstākās izglītības un zinātnes politikas viena no mērķiem sasniegšanu: valsts dibināto augstskolu un valsts zinātnisko institūciju sistēmas pakāpenisku konsolidāciju. Tajā pašā laikā likumprojekts neuzliek par pienākumu augstskolām likvidēt līdz šim dibinātos zinātniskos institūtus, ne arī liedz dibināt jaunus, ievērojot Augstskolu likuma 4.pantā nostiprināto augstskolu autonomijas principu.

Likumprojekts paredz noteikt, ka darbības starptautisku novērtējumu jāsaņem visām valsts zinātniskajām institūcijām, kas saņem bāzes finansējumu, tādējādi saskaņojot Zinātniskās darbības likuma 38.panta trešo daļu ar šī panta pārējām daļām, kā arī ar 28.panta septītās daļas 4.punktu.

Likumprojekts paredz noteikt, ka zinātniskā institūta – publiskas aģentūras – tiesības pretendēt un saņemt finansējumu zinātniskajai darbībai un veikt saimniecisko darbību nevar ierobežot, pamatojoties tikai uz formālu iemeslu – šī zinātniskā institūta juridisko statusu.

Likumprojektā paredzēts noteikt, ka mantiskās tiesības uz valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības ietvaros radītu izgudrojumu pieder vienai vai vairākām valsts zinātniskajām institūcijām (valsts augstskolām vai valsts zinātniskajiem institūtiem), jo tie spēj ievērojami efektīvāk par fizisko personu (savu darbinieku), kā arī valsts tiešās pārvaldes iestādi nodrošināt zināšanu pārnesi. Šis regulējums satur speciālās normas iepretim Patentu likuma 15.pantam, konkretizējot darba devēja un darbinieka tiesības uz izgudrojumu valsts budžeta finansētā zinātniskajā darbībā.

Likumprojektā paredzēts noteikt kārtību, kādā valsts zinātniskā institūcija pieņem lēmumus par tai piederošām mantiskajām tiesībām uz izgudrojumu, kas radīts valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātā, paturēšanu vai nodošanu tās darbiniekam – izgudrotājam (vai arī vairākiem darbiniekiem, ja viena izgudrojuma radīšanā ir piedalījušies vairāki attiecīgajā valsts zinātniskajā institūcijā nodarbināti izgudrotāji). Praksē mantiskās tiesības uz izgudrojumu visbiežāk tiek paturētas tādā gadījumā, ja izgudrojuma komercializācijas potenciāls ir augsts. Tomēr likumā nav iespējams noteikt konkrētākus kritērijus lēmumu pieņemšanai. Izgudrojuma komercializācijas potenciāla izvērtēšana lielā mērā balstās uz iepriekš nepārbaudāmiem pieņēmumiem. Zinātniskajām institūcijām reti kad ir pieeja nepieciešamajai, vispusīgai informācijai par tirgus situāciju, attīstības tendencēm un tirgus dalībnieku darbībām tajā tautsaimniecības nozarē, kurā attiecīgais izgudrojums varētu būt komercializējams. Ir sarežģīti prognozēt pat to, vai izgudrojumu vispār izdosies patentēt, t.i. vai tas atbilst visiem Patentu likumā noteiktajiem patentspējas kritērijiem un vai jau nav pieteikts patentēšanai tāds pats, bet citur Latvijā vai pasaulē radīts izgudrojums. Patenta pieteikuma izvērtēšanas rezultātu Patentu valde publicē tikai 18 mēnešus pēc patenta pieteikuma iesniegšanas.

Lai veicinātu zināšanu pārnesi valsts budžeta finansētā zinātniskajā darbībā, likumprojekts uzliek valsts zinātniskajām institūcijām pienākumu nodrošināt tām piederošo mantisko tiesību uz izgudrojumu aizsardzību, lai nākotnē būtu iespējams veikt šo tiesību komercializāciju, kā arī pienākumu veikt darbības, lai sekmētu mantisko tiesību saimniecisko izmantošanu jeb komercialzāciju, piemēram, valsts zinātniskās institūcijas mājaslapā iekļaujot informāciju par tai piederošajiem patentiem, kurus var iegādāties vai licenzēt komersanti. Konkrēti mantisko tiesību uz izgudrojumu aizsardzības veidi (piemēram, patentēšana) nav konkretizēti, jo valsts budžeta līdzekļi šīm aktivitātēm netiek piešķirti – relatīvi zemā valsts finansējuma dēļ ir iespējams finansēt tikai zinātnisko darbību (izgudrojumu radīšanu) bet ne vairs to aizsardzību. Rezultātā tiesību uz izgudrojumu aizsardzību ir jānodrošina valsts zinātniskajām institūcijām atbilstoši tām pieejamajiem cita veida finansējuma avotiem.

Ja mantisko tiesību uz izgudrojumu komercializācija ir veiksmīga, t.i. ja ienākumi no tās pārsniedz izdevumus par mantisko tiesību aizsardzības nodrošināšanu u.c. izmaksas, likumprojekts paredz pienākumu valsts zinātniskajai institūcijai izmaksāt atlīdzību tās darbiniekam no izgudrojuma komercializācijas rezultātā gūtajiem ienākumiem, ja pieņemts lēmums par mantisko tiesību uz izgudrojumu paturēšanu un otrādi, ja pieņemts lēmums par šo tiesību nodošanu darbiniekam. Likumprojekts nosaka minimālo (10%) un maksimālo (30%) atlīdzības apmēru no komercilaizācijas ienākumu un izdevumu par mantisko tiesību uz izgudrojumu aizsardzību starpības. Lai noteiktu konkrētu izmaksājamo atlīdzību un tās izmaksāšanas kārtību, kā arī lai nodrošinātu to, ka pienākums izmaksāt atlīdzību neizbeidzas pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās, likumprojektā paredzēts noslēgt līgumu valsts zinātniskās institūcijas un tās darbinieka starpā.

5.

Projekta izstrādē iesaistītās institūcijas

Tieslietu ministrija, Latvijas Zinātņu akadēmija, Zemkopības ministrija, Patentu valde, Valsts augu aizsardzības dienests, Latvijas Universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Elektrotehnikas un datorzinātņu institūts, Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Latvijas Valsts augļkopības institūts, Ekonomikas ministrija, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Valsts zinātnisko institūtu asociācija un Latvijas Zinātnieku savienība.

6.

Iemesli, kādēļ netika nodrošināta sabiedrības līdzdalība

Likumprojekts šo jomu neskar.

7.

Cita informācija

Nav

II. Tiesību akta projekta ietekme uz sabiedrību

1.

Sabiedrības mērķgrupa

Likumprojekta regulējums par zinātnisko institūciju juridisko statusu attieksies uz visām augstskolām. Augstskolu skaits: 31; pašlaik zinātnisko institūciju reģistrā reģistrēto augstskolu skaits: 12; pašlaik zinātnisko institūciju reģistrā augstskolu skaits, kuras papildus reģistrā ir reģistrējušas savas struktūrvienības – zinātniskos institūtus: 7.

Likumprojekta regulējums par valsts zinātnisko institūciju mantiskajām tiesībām uz valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātā radītiem izgudrojumiem attieksies uz visām valsts zinātniskajām institūcijām – valsts augstskolām un valsts zinātniskajiem institūtiem –, kā arī uz fiziskajām personām, kas uz darba tiesisko attiecību pamata šajās zinātniskajās institūcijās veic valsts budžeta finansētu zinātnisko darbību, t.i. piedalās fundamentālo lietišķo pētījumu un valsts pētījumu programmu īstenošanā.

Valsts zinātnisko institūciju skaits (  1) valsts augstskolas, kuru zinātniskie institūti vai publiskās aģentūras ir reģistrētas zinātnisko institūciju reģistrā vai kuras pašas ir reģistrētas zinātnisko institūciju reģistrā + 2) valsts zinātniskie institūti): 28.

2.

Citas sabiedrības grupas (bez mērķgrupas), kuras tiesiskais regulējums arī ietekmē vai varētu ietekmēt

Likumprojekts šo jomu neskar.

3.

Tiesiskā regulējuma finansiālā ietekme

Likumprojekts neparedz tā mērķgrupai radīt papildu izmaksas, bet gan iespēju iegūt papildu ienākumus atkarībā no valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības ietvaros radīto rezultātu apjoma un to komercializācijas potenciāla.

4.

Tiesiskā regulējuma nefinansiālā ietekme

Likumprojekta nefinansiālā ietekme, t.sk. mērķgrupai radītās tiesības un uzliktie pienākumi, aprakstīti anotācijas I sadaļā.

5.

Administratīvās procedūras raksturojums

Likumprojekts šo jomu neskar.

6.

Administratīvo izmaksu monetārs novērtējums

Likumprojekts šo jomu neskar.

7.

Cita informācija

Nav

III. Tiesību akta projekta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Likumprojekts šo jomu neskar

IV. Tiesību akta projekta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

1.

Nepieciešamie saistītie tiesību aktu projekti

Līdz 2013.gada 1.janvārim nepieciešams pieņemt tiesību aktus par valsts aģentūras "Nacionālais botāniskais dārzs" reorganizāciju un juridiskā status maiņu.

Par tiesību aktu projektu izstrādi atbildīgā institūcija ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

2.

Cita informācija

Nav

V. Tiesību akta projekta atbilstība Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām

Likumprojekts šo jomu neskar

VI. Sabiedrības līdzdalība un šīs līdzdalības rezultāti

1.

Sabiedrības informēšana par projekta izstrādes uzsākšanu

Izglītības un zinātnes ministrijas (saskaņā ar Zinātniskās darbības likuma 39.¹ pantu) izstrādātais Ministru kabineta noteikumu projekts tika izskatīts Ekspertu grupas intelektuālā īpašuma tiesību jomā 2010.gada 10.novembra sēdē, klātesot gan atsevišķu valsts zinātnisko institūciju, gan par intelektuālā īpašuma jomu atbildīgo valsts iestāžu, t.sk. Tieslietu ministrijas un Patentu valdes pārstāvjiem. Tajā tika ieteikts Ministru kabineta noteikumu projekta virzību neturpināt, tā vietā izstrādājot grozījumus Zinātniskās darbības likumā, kas paredz mantisko tiesību uz valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātā radītiem izgudrojumiem piederību valsts zinātniskajām institūcijām. Minētais priekšlikums tika izskatīts Intelektuālā īpašuma padomes 2011.gada 27.janvāra sēdē un pieņemts lēmums par tā atbalstīšanu. Par šo lēmumu tika informētas visas valsts zinātniskās institūcijas, kā arī Valsts zinātnisko institūtu asociācija, Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnieku savienība, Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā un Latvijas Jauno zinātnieku apvienība, aicinot izteikt priekšlikumus nepieciešamajiem grozījumiem Zinātniskās darbības likumā.

2.

Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē

Priekšlikumi grozījumiem Zinātniskās darbības likumā tika saņemti no Valsts zinātnisko institūtu asociācijas, Latvijas Zinātnieku savienības, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Elektronikas un datorzinātņu institūta, Latvijas Organiskās sintēzes institūta un Latvijas Valsts augļkopības institūta. Būtiskākie priekšlikumi tika izskatīti Ekspertu grupas 2011.gada 16.februāra sēdē, savukārt tehniski jautājumi tiek saskaņoti elektroniskā formā pēc minētās sēdes.

3.

Sabiedrības līdzdalības rezultāti

Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Zinātnes padome, Augstākās izglītības padome, Rektoru padome, Latvijas Zinātnieku savienība un valsts zinātniskās institūcijas (arī Valsts zinātnisko institūtu asociācija) atbalsta pašreizējo likumprojekta regulējumu, kas nosaka mantisko tiesību uz valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātā radītiem izgudrojumiem piederību valsts zinātniskajām institūcijām.

4.

Saeimas un ekspertu līdzdalība

Nepieciešamība pēc Zinātniskās darbības likuma regulējuma, kas paredz mantisko tiesību uz valsts budžeta finansētas zinātniskās darbības rezultātā radītiem izgudrojumiem piederību valsts zinātniskajām institūcijām, akcentēta Saeimas Pieprasījumu komisijas 2011.gada 16.februāra sēdē. Komisijas deputāti šādu nepieciešamību atbalsta.

5.

Cita informācija

Nav

VII. Tiesību akta projekta izpildes nodrošināšana un tās ietekme uz institūcijām

1.

Projekta izpildē iesaistītās institūcijas

Izglītības un zinātnes ministrija

2.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes funkcijām

Likumprojekts paredz izslēgt valsts aģentūru kā vienu no iespējamām valsts zinātniskā institūta juridiskajām formām.

3.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Jaunu institūciju izveide

Likumprojekts šo jomu neskar.

4.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošu institūciju likvidācija.

Likumprojekts šo jomu neskar.

5.

Projekta izpildes ietekme uz pārvaldes institucionālo struktūru.

Esošu institūciju reorganizācija

Līdz 2013.gada 1.janvārim nepieciešams reorganizēt valsts aģentūru "Nacionālais botāniskais dārzs", pārveidojot tā juridisko statusu.

6.

Cita informācija

Nav